Mans stāsts

–Neļaut sev pazust–

Sveicināti, mans vārds ir Andrejs. Esmu 80.gadu beigu bērns.

Šī un šai līdzīgu mājaslapu veidošana ir mana vispatīkamākā aiziešana no ikdienas. Es pats uz to raugos divējādi, bet tāda tā man ir: nav viegli tikt pieņemtam Latvijas darba tirgū, ja esi ar smagu invaliditāti. Tādi cilvēki, kā es, nav diez ko gaidīti kopumā, un turklāt ne visi cilvēki ar invaliditāti sēž riteņkrēslā un ne visiem viņiem der viena un tāda paša veida palīdzība. Lai arī lielākoties esmu strādājis lielos un it kā respektablos uzņēmumos, tajos dzirdētā par sevi man ir gana.

Es neesmu konservatīvs – man patīk ākstīties un smieties, bieži smaidīt, nebaidos izmēģināt jauno, bet vienlaikus saglabāju vēsu prātu. Es necenšos pirkt Latvijas preci tikai tāpēc, ka tā ir Latvijas, jo man par izcelsmi svarīgāka ir kvalitātes un cenas attiecība. Man nav bail teikt to, ko domāju, ne labu un sliktu, ja pat mani pēc tā atstumj. Svarīgi ir justies brīvam un būt dzīves meklējumos vienmēr.

Patīkamā daļa ir tā, ka šī nodarbe dod daudz – pieredzi IT projektu vadīšanā, plašas iemaņas mārketingā, zināšanas tehniskās IT lietās, kaut arī tās mani interesē vismazāk, tā kā nemeklējat manī programmētāju. Programmēšana un datortīklu administrēšana nav manā interešu lokā. Internetaveikali.com ir tapis uz WordPress platformas strādājoša šablona, kas ticis pārveidots ar manām nelielajām programmēšanas iemaņām, bet pārējais smeļoties idejas citās vietnēs un dažādiem darbiem nolīgstot frīlancerus.

Es priecājos, ka tāda ir mana vieglā izeja no ikdienas. Mani priecē zināšanas, ko šajā veidā iegūstu – vispārīgi mārketingā, projektu vadīšanā, mazliet programmēšanā un datu analīzē, kura man vēl šobrīd pieklibo.

Man patīk ceļot, iepazīties ar jauniem cilvēkiem, viņu dzīvesveidu, un, paraudzīšanās ārpus savas ikdienas redzamības horizonta, dod iespēju saprast to, ko es varu aizgūt no citu pieredzes, novērtēt jau pašreiz esošās pozitīvās lietas, to, kas ikdienā palicis neievērots tikai pieraduma dēļ. Esmu apciemojis valstis ar sevišķi atbaidošu birokrātiju un politisko kultūru, un ir bijis liels prieks atgriezties Latvijā un saprast, ka tu nebūt nedzīvo teju vai sliktākajā valstī pasaulē un saprast, ka nejēgā daudzināt negatīvās dogmas var šķist komfortabli, ja vien pats pastāvi par daļu no tām.

Savā zemē es gribētu pieredzēt vairāk draudzīguma, atvērtības, košākas emociju izpausmes savos līdzcilvēkos! Tās ir īpašības, kas mūs apvienotu.